Māris šķirstīja ēdienkarti un pie sevis domāja, ka pirmais randiņš ar meiteni rit daudz labāk, nekā viņš bija iztēlojies. Taču ne vienmēr viss ir tā ka mums sākumā liekas…
Piecpadsmit minūtes ar Agnesi pagāja ciešami: viņa neklusēja, nelīda telefonā un smējās īstajās vietās. Anketas profilā bija rakstīts — fotogrāfe, nedaudz darbojas savā nodabā. Un tiešām, viņa tajā orientējās, labprāt uzturot sarunu par šo tēmu. Nu, lai iet, viņš nodomāja. Varbūt arī turpmāk viss būs lieliski. Redzēs. Agnese pasūtīja Kijevas kotletes — divpadsmit eiro. Pēc tam viņa paskatījās uz viņu ar tik atbruņojošu smaidu, ka viņš pamāja: ņem, ņem, protams.
— Dievinu šādas klusas, mājīgas vietas, — Agnese teica, skatīdamies apkārt. — Atmosfēra! Jūtams — šeit nāk cilvēki ar gaumi. Ne tā kā visādos fāstfūdos. Paldies, ka uzaicināji, man ļoti patīk.
— Aha, — Māris piekrita. — Esmu šeit agrāk ēdis pastu, bija laba. Lai gan pats mājās gatavoju labāk.
— Ak, es pastu neēdu! Ogļhidrāti. — Viņa nolauza maizes gabaliņu un ielika mutē. — Bet maizīti var pažļambāt, tas ir kas cits.
Ēda viņa ar apetīti — to Māris atzīmēja ne bez atzinības. Nav no tām sievietēm, kas dzenā pa šķīvi vienu zirnīti un tēlaini nopūšas. Sagrieza, uzsprauda uz dakšiņas, košļā — normāli. Laba apetīte ir veselības ķīla. Un tas, ka nekautrējas un nebaidās izskatīties pēc rīmas, nozīmē, ka uzticas. Bet pēc tam kaut kas nogāja greizi. Māris pacēla acis — pavadones šķīvis bija gandrīz tukšs. Tikai viena kotlete bija palikusi. Agnese noslaucīja lūpas salvetē un pēkšņi piecēlās:
— Māri, tu piedod, man uz sekundīti vajag aiziet. — Viņa vainīgi pasmaidīja. — Steidzami jāpiezvana. Deguntiņu pūderēt, ha-ha.
— Protams, es pagaidīšu, — viņš pamāja.
Agnese paņēma žaketi no krēsla atzveltnes, uzmeta uz pleciem, tad nez kāpēc ātri uzkāra to atpakaļ uz krēsla un pazuda tualetes virzienā. Māris paņēma telefonu, gribēja pārbaudīt ziņas. Un pēkšņi ar acs kaktiņu ieraudzīja. Viņas šķīvis. Uz šķīvja taču nupat bija kotlete! Viena. Viņš skaidri atcerējās — bija. Bet tagad tās tur nav! Viņš lēnām paskatījās Agneses virzienā. Pēc tam uz viņas žaketi uz krēsla. Kreisā kabata. Tur tagad kaut kas bija. Izspiedies.
Nē. Nevar būt! Pienāca viesmīlis — jauns puisis ar ūsiņām, kuras viņš acīmredzot tikko bija sācis audzēt.
— Vai varu jums vēl ko piedāvāt? — viņš jautāja, un viņa skatiens uz sekundi pārslīdēja tukšajam šķīvim. Un žaketes kabatai uz krēsla.
— Klau, — Māris klusi teica. — Vai jūs… jūs kaut ko redzējāt? Šī meitene, vai jūs neredzējāt, ko viņa nupat izdarīja?
Viesmīlis iekrekšķējās dūrē.
— Es speciāli neskatos, — viņš piesardzīgi sāka. — Bet… pagājušajā reizē, ar citu viesi, šī dāma iznesa pusi pīles. Nometa no galda tieši somā, celofāna maisiņā, ko iepriekš bija paņēmusi līdzi. Un rasolu vēl iebēra. Viesis izgāja uz tualeti, viņa tik ātri, veikli… Čiks un gatavs, kā saka.
— Stop. — Māris nolika telefonu uz galda. — Pagājušajā reizē? Kādā ziņā?
— Viņa pie mums bieži iegriežas. — Viesmīlis to pateica tā, it kā runātu par laikapstākļiem: mierīgi, bez nosodījuma. — Katru reizi ar citu vīrieti. Otro reizi — vistas krūtiņu aiznesa. Es toreiz vēl nodomāju, varbūt kaķim…
Māris apjuka un klusējot paskatījās griestos. Agnese atgriezās pēc četrām minūtēm — svaiga, ar pielabotām lūpām. Apsēdās, sakārtoja matus.
— Uh! Viss, esmu klāt. — Un tūlīt pat, bez pauzes, noliecās pār galdu ar tāda cilvēka izskatu, kurš beidzot ticis pie galvenā: — Klau, Māri. Mēs taču esam pieauguši cilvēki, vai ne? Vai drīkstu tev kaut ko pateikt tieši? Vai esi gatavs dzirdēt kaut ko, kas tevi noteikti pārsteigs?
— Saki, — viņš piesardzīgi noteica.
Māris, protams, bija gatavs uzklausīt stāstu par kotleti kabatā. Bet…
— Vispār man ir projekts. Nopietns, nesmejies. — Viņa pārbrauca ar roku pār matiem. — Es palaižu izglītojošu platformu. Sievietēm. Par pašrealizāciju, par spēku, par to, kā būvēt dzīvi pēc saviem noteikumiem. Saproti, ja? Tas ir milzīgs tirgus! Kursus var pārdot.
— Saprotu, — Māris teica. — Un?
— Un man vajag partneri, — viņa izrunāja šo vārdu ar uzsvaru, it kā pasniegtu medaļu. — Kurš investētu startā. Nedaudz, kādus trīs četrus tūkstošus. Nu, vai piecus, ja ar rezervi. Tev taču ir bizness, tu saproti, kā tas strādā — starta investīcijas, pēc tam viss atpelnās vairākkārt! Redzēsi, tu nenožēlosi!
Māris sekundi paklusēja.
— Agnese, mēs esam pazīstami nedaudz vairāk par stundu. Es vienkārši domāju skaļi. Un, lai cik es pelnītu, 3-4 tūkstoši ir nopietna nauda.
— Nu un tad? — viņa, šķiet, patiesi brīnījās. — Es taču neesmu tev svešs cilvēks. Re, tu skaties uz mani un redzi — normāla meitene, vai ne? Izglītota, ar idejām. Šādiem cilvēkiem ir jāpalīdz. Tu taču neesi skopulis?
— Vēl neesmu izlēmis, — viņš godīgi atbildēja. — Par to palīdzēšanu. Bet tā — skopulis neesmu, jā.
— Nu, tu padomā, ne uzreiz. — Viņa augstprātīgi atļāva. — Vienkārši paturi prātā. Citādi es jau ar vairākiem veicu pārrunas, partnera vieta var aiziet secen.
— Aha. Ar ko tu nodarbojies tagad, kamēr platforma tiek palaista? Fotografēšana taču ir hobijs. No kā tu dzīvo?
— Esmu personīgā koučere. — Agnese izslējās kā teicamniece pie tāfeles. — Palīdzu sievietēm iziet jaunā līmenī, justies resursā, piesaistīt naudu un labklājību. Vadu blogu, veidoju saturu. Re, skaties!
Viņa izvilka telefonu — pilnīgi jaunu, vāciņā ar zeltainiem ziediņiem — un iebāza ekrānu viņam sejā. Sociālie tīkli. Divsimt astoņdesmit sekotāju. Ieraksti: bildes ar citātiem, rozā foni, uzraksti “Tu esi pelnījusi labāko”, “Stipras un neatkarīgas sievietes rīts”, “Es izvēlos tikai sevi”.
— Vau, — tas bija viss, ko Māris spēja pateikt.
— Jā! Un tiklīdz sasniegšu tūkstoti — uzreiz sāksies monetizācija. — viņa nolika telefonu. — Nu, un telefonu vajag atjaunot, šis vairs nevelk kvalitatīvu filmēšanu. Man satura veidošanai vajag ko nopietnāku.
— Šis taču izskatās pavisam jauns…
— Nu, mēneši astoņi viņam ir. Viens uzdāvināja. — Viņa aprāvās. — Tas ir, es pati nopirku. Sen jau.
— Man šķiet, ka tas tik un tā lielu naudu nenes. Tu tā arī nepateici, no kā tu pašlaik dzīvo? — viņš jautāja. — Kamēr projekts procesā?
— Nu kā… — viņa pamirkšķināja. — Īsāk sakot, bijušais vīrs palīdz. Mēs vienojāmies — viņš man katru mēnesi skaita naudu kā daļu no viņa dalības bērna audzināšanā.
— Alimenti, vai? Tev, starp citu, anketā nebija rakstīts, ka tev ir ģimene.
— Nu, var arī tā saukt. Man vienkārši nepatīk tas vārds. — viņa saviebās. — Es dodu priekšroku “partnerības līgumam” un “atbalstam”. Un mamma arī reizēm atbalsta. Es pagaidām pie viņas dzīvoju, lai netērētos īrei — tik un tā drīz būs savs mājoklis, kad bizness aizies. Hipotēka ir ļoti dārga, es labāk uzreiz nopelnīšu visu summu dzīvoklim vai piesaistīšu to sev. Jebkurš resurss piesaistās, ja pie tā piestrādā.
Māris paskatījās uz viņu. Tad uz tukšo šķīvi. Tad atkal uz viņu. Tad slepus uz kotleti, kas piesaistījās viņas žaketes kabatai, visticamāk, pēc “piestrādāšanas”. Viesmīlis atnesa rēķinu, nolika mapi uz galda un diskrēti pazuda. Sešdesmit astoņi eiro. Agnese tūlīt pat ar vienaldzīgu skatienu pētīja griestus. Tad logu. Tad sāka kaut ko rakstīt telefonā.
— Agnese, var tevi uz mirklīti, — Māris pasauca.
— Ā? — viņa atrāvās no ekrāna ar tāda cilvēka izskatu, kurš pārtraukts svarīga darba vidū.
— Rēķinu atnesa.
— Ak. — Viņa pasmaidīja. — Nu, tu taču samaksāsi, vai ne? Man šomēnes nedaudz mīnusi, bijušais aizkavēja atbalstu…
Māris izvilka karti. Samaksāja klusējot, piecēlās, uzvilka jaku.
— Ejam, pavadīšu tevi līdz izejai.
Ārā bija svaigs gaiss, oda pēc asfalta pēc lietus. Agnese nodrebinājās un paņēma viņu pie rokas — nepiespiesti, it kā tā tam būtu jābūt.
— Klau, vai tu mani taksometrā neiesēdināsi? — viņa teica. — Saguru kaut kā, un tālu jābrauc. Vai vienkārši iedod kādus divdesmit eiro, droši vien pietiks. Gan pati tikšu galā.
Māris uzmanīgi atbrīvoja roku.
— Kur tu dzīvo?
— Bolderājā. Nu, pie mammas. Tas ir pašā malā, ar autobusu kādas četrdesmit minūtes…
— Re, cik lieliski, — viņš teica. — Sabiedriskais turpat blakus, es zinu, pats kādreiz tajā pusē strādāju un īrēju dzīvokli.
Agnese apstājās. Smaids lēnām pazuda.
— Tu nopietni? — viņa klusi jautāja. — Mēs taču tik labi runājāmies. Skaidrs, sapratu. Tu tomēr esi skopulis?
— Nē, vienkārši sabiedriskajā transportā šajā laikā ir labi, — mierīgi atbildēja Māris. — Ātri, bez sastrēgumiem. Īpaši ar to, kas tev žaketes kabatā guļ. Tur arī būs ar ko ceļā uzkost.
Pauze. Ilga.
— Tas viesmīlis par mani sastāstīja? Es uzreiz pamanīju, cik viņš ir pretīgs, — Agnese izdvesa, un viņas seja ieguva vairākus rozā toņus.
— Pastāstīja. Par pīli arī. — Māris aizvilka jakas rāvējslēdzēju. — Labi, visu labu, Agnese. Lai veicas ar platformu. Kotleti no restorāna piesaistīt — tam arī resursu vajag. Re, tev izdevās.
— Nu tu vispār! — viņa paspēra soli pakaļ. — Tu saproti, ko tu nupat palaidi garām?! Tu zini, cik man tādu kā tu stāv rindā?!
— Viņiem jūtu līdzi, — viņš noteica, neatskatoties.
— Pelēcība! Tādiem kā tu normālas sievietes neredzēt!
Viņš jau bija aizgriezies aiz stūra. Vakarā Artis atsūtīja ekrānuzņēmumu. Sieviešu čats, lietotājvārds Agnese_girls_strong:
“Meitenes, nu kas tie par vīriešiem palikuši?? Uzaicināja uz vakariņām normālā vietā, bet taksim mājup pažēloja!! Pēc tam vēl kaut kādas muļķības gvelza! Visi kā viens, jau tā palikuši!!”
Māris pārlasīja divreiz. Pēc tam aizsūtīja ekrānuzņēmumu kopējā čatā. Puiši smējās līdz pusnaktij, Artis ierosināja to izprintēt un pielikt pie ledusskapja.
